Ausma Derkēvica: Izcilā latviešu diriģente un mana otrā ģimene Rīgā
Diriģente Ausma Derkēvica (1929–2011) bija ievērojama latviešu mūziķe un pirmā sieviete, kurai tika atļauts diriģēt leģendārajā Latvijas Dziesmu svētkos. Par viņas izcilo nozīmi kā māksliniecei jau ir daudz rakstīts. Man bija liela personīga laime būt ciešā draudzībā ar viņu un viņas ģimeni – un līdz šai dienai mani saista ciešs pateicības kontakts ar viņas meitu Ulu, znotu Ansi un mazbērnu Austri.
Es vienmēr esmu mīļi runājis par savu „latviešu ģimeni”. Šajā vietā es gribētu pastāstīt, cik neparasta persona Ausma bija arī privātajā dzīvē, jo viņai ir paliekoša nozīme manā dzīvē. Mūsu gadu desmitiem ilgo kontaktu raksturoja brīnišķīgas tikšanās. Viņas lieliskais humors man vienmēr atgādināja manu pašu vecmāmiņu: abas sievietes ir pārdzīvojušas ārkārtīgi grūtus laikus un sasniegušas lieliskus panākumus.
Dīvaina tikšanās dziedātāju ciematā
Kā mēs vispār iepazināmies? Nu, tā ir nedaudz dīvaina vēsture. Toreiz es dziedāju Lindenholzhausenā, slavenajā dziedātāju ciematā, vīru korī „Harmonie”. Šim korim bija ciešas draudzības saites ar latviešu sieviešu kori „Dzintars”, kura diriģente bija Ausma Derkēvica un viņas toreizējais vīrs Imants Cepītis.
1990. gadā mēs ar ansambli „Harmonie“ devāmies uz Rīgu, lai kā viesi piedalītos lielajā Latvijas Dziesmu svētkos. Tas ir neaprakstāms, grandiozs notikums, kurā apmēram 20 000 dziedātāju kopā dzied uz milzīgas brīvdabas skatuves. Ausmai bija gods noslēguma koncertā diriģēt valsts himnu. Es varu tikai ieteikt ikvienam noskatīties šī koncerta video YouTube: tas bija pirmais brīvais dziesmu svētki kopš Latvijas okupācijas Padomju Savienības laikā – un pirmo reizi atkal bija atļauts atklāti dziedāt patriotiskas dziesmas.
Pārsteigums Rīgas lidostā
Vēlāk koris „Dzintars“ viesojās Lindenholzhausenā, un Ula (viņas oficiālais vārds ir Inguna, bet tuvie draugi un ģimene viņu sauc par Ulu – savā brīnišķīgajā autobiogrāfiskajā grāmatā viņa sevi dēvē par „Ulsiks“) kopā ar savu māsīcu Ingrīdu dzīvoja pie mums. Ula uzaicināja mani uz Latviju. Es ar pateicību pieņēmu uzaicinājumu un 1991. gada rudenī – īsi pēc Latvijas oficiālās neatkarības pasludināšanas – devos uz Rīgu.
Man paliks neaizmirstama ierašanās lidostā. Es saņēmu savu bagāžu, devos uz ielidošanas zāli un meklēju Ulu. Es viņu ieraudzīju – un tieši blakus viņai stāvēja pati slavenā diriģente Ausma Derkēvica. Es tikai pārsteigta domāju: „Ak, mani sagaida augstas amatpersonas!” Līdz tam brīdim es vienkārši biju aizmirsuši, ka Ausma ir Ulas māte. Šajā reizē iepazinos arī ar Ulas vīru – Ansis Sauka, brīnišķīgu dziedātāju, komponistu, pianistu un vokālpedagogu. Viņi visi kļuva par maniem tuviem draugiem un svarīgiem cilvēkiem manā dzīvē.
Dzīvojamā istaba televizorā un mīlestība zupā
Šī pirmā vizīte bija kaut kas pavisam īpašs, un mēs ātri sadraudzējāmies. Manai latviešu ģimenei tolaik piederēja liels, skaists dzīvoklis Vīlandes ielā, netālu no slavenā Rīgas jūgendstila kvartāla. No šī laika man īpaši atmiņā palikuši divi notikumi:
Ausma bija fantastiska pavāre. Taču vienreiz viņai zupa nedaudz neizdevās. Viņa smaidot atvainojās, sakot: „Tomass, man žēl, bet zupa ir pārāk sāļa – un tas ir tāpēc, ka mēs tevi ļoti mīlam!”
Citu reizi mēs kopā sēdējām viesistabā, un televizors bija ieslēgts. Pēkšņi tieši šī viesistaba ar dīvānu, uz kura mēs tobrīd sēdējām, parādījās Latvijas televīzijā! Tas bija ieraksts, kurā Ausma sniedza interviju par leģendāro latviešu diriģentu Haralds Mednis. Tikko raidījums bija beidzies, piezvanīja tālrunis: Mednis personīgi bija pie tālruņa, lai aizkustināts pateiktos Ausmai par sirsnīgajiem vārdiem.
Patiesa lielība pazemībā
Šajā vizītē mani dziļi iespaidoja tas, ka Ausma, neskatoties uz savu slavu, bija tik jauka un pazemīga personība. Tas nemainījās līdz pat viņas nāvei. Viņa pati reiz man teica: „Ikdienā cilvēki dažkārt redz, ka es par daudzām lietām esmu sašutusi, un tad brīnās, ka diriģējot es vienmēr esmu tik atbrīvota un mierīga.“ Es Ausmu vienmēr esmu uztvēris kā mierīgu cilvēku. Ikviens, kam ir kaut mazākā nojausma par to, cik grūta bija dzīve komunisma laikā Padomju Savienībā – īpaši okupētajās Baltijas valstīs –, var pilnībā saprast šādu attieksmi.
Šodien es vairs pat nezinu, cik reižu kopumā esmu bijis vizītē Latvijā, bet daži notikumi ir dziļi iegravējušies manā atmiņā:
Nākamajā Dziesmu svētku gadā 1993. gadā – pirmajos svētkos tagad jau atkal pilnībā neatkarīgajā Latvijā – man kā „ģimenes loceklei” bija atļauts sēdēt otrajā rindā tieši blakus diriģentiem – tas bija neaizmirstams brīdis. Es atceros arī to, kā Ausma man stāstīja par savu tikšanos ar Bilu Klintonu. Viņa savā dzīvē ir satikusi neskaitāmas pasaules slavenības, tostarp Juriju Gagarinu (pirmo cilvēku kosmosā) un Davidu Oistrahu. Reiz pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons kā pateicību par koncertu gribēja viņai uzdāvināt vērtīgu, dārgu pulksteni. Taču Ausma to pieticīgi atteica un lūdza tā vietā pavisam vienkāršus pulksteni. Tas šodien ir izstādīts Dziesmu svētku muzejā.
Ausmai bija ļoti svarīgi, lai Latvija tiktu uzņemta NATO. Es joprojām atceros, kā viņa devās kopā ar mani uz Rīgas vecpilsētu, lai redzētu NATO lidmašīnas debesīs. Šajā pastaigā mēs satikām brīnišķīgo, diemžēl pārāk agri mirušo komponistu Mārtiņu Braunu, kurš agrāk bija studējis pie Ausmas.
„Vācu rūpība un slāvu dvēsele“
Tieši pirms manas aizbraukšanas vienā no šiem apmeklējumiem Ausma man teica vienu no skaistākajiem komplimentiem, kādus esmu saņēmis. Viņa man teica: „Tomass, divas reizes gadā man nākas raudāt: kad klausos īpaši aizkustinošu mūziku – un kad tu atkal aizbrauc.“
Vēlāk es divus mēnešus pavadīju Latvijā, lai veiktu praksi universitātes germanistikas nodaļā, kur man bija atļauts pasniegt vācu valodu un valodniecību. Tajā laikā Ausma jau bija nedaudz vājinājusies veselības ziņā. Es bieži stundām sēdēju pie viņas gultas, un mums bija brīnišķīgas sarunas. Ausma teicami runāja vācu valodā. Laika gaitā es gan iemācījos latviešu valodu, bet intīmās sarunās tomēr bija vieglāk sarunāties vācu valodā.
Noteikti jāpiemin viens no viņas mīļākajiem vārdiem: „Schweinerei!” Kad es kādreiz viņai pastāstīju, ka tirgū esmu nopircis ļoti lēti grāmatas no ievērojamā latviešu rakstnieka Jāņa Rainisa, viņa sašutusi iesaucās: „Tas ir netaisnīgi! Latviešu Gēte tiek pārdots tik lēti!”
Manī dziļu iespaidu atstāja arī Ausmas lielā mīlestība pret čehu tautu. Viņa man stāstīja, ka 1968. gadā, īsi pēc Prāgas pavasara vardarbīgās apspiešanas, viņa ar savu kori bija Čehoslovākijā. Kad čehu iedzīvotāji ieraudzīja autobusu ar padomju numura zīmēm, sākumā lidoja akmeņi. Līdzceļojušie KGB uzraugi izsmējīgi teica: „Šeit neviens par jums neinteresēsies.” Taču viss izvērtās pavisam citādi: koncertā radās dziļi aizkustinoša solidaritāte. Čehu publikai bija jūtama saikne, un tā izteica: „Jums, latviešiem, klājas tieši tāpat kā mums. Jūs esat mūsu māsas un brāļi.”
Man neaizmirstams paliek Ausmas teikums: „Zini, Tomass, čehu mentalitāte ir labākā no visām tautām: vācu rūpība un slāvu dvēsele.“ Tas mani personīgi dziļi aizkustināja, un Ausma vienmēr uzskatīja manu māti, kura 1940. gadā dzimusi Plzenē, par čehieti: „Viņa ir tik laba cilvēka, jo nāk no Čehijas!“
Liels gabals dzimtenes
Būtu vēl neskaitāmi daudz šādu anekdošu, ko pastāstīt, bet šodien es to atstāšu pie tā. Domāju, ka fotogrāfijas, kuras esmu pievienojusi šim rakstam, runā pašas par sevi. Manā dzīvē bija milzīga laime satikt tik brīnišķīgu personību, un es ceru, ka man bija iespēja daudz no viņas iemācīties.
Pagājušajā gadā es atkal apmeklēju savu latviešu ģimeni – un tas noteikti nebija pēdējais reiss. Man Latvija nav vienkārši kāda valsts kartē. Tā ir liela daļa no manas dzimtenes, kurā man bija iespēja piedzīvot neaizmirstamus mirkļus. Es Ausmu vienmēr paturēšu atmiņā un godināšu ar dziļu pateicību.
„Wahrhaftigkeit im Wort: Mein neues Videoprojekt ‚Rot ist meine Farbe‘ ist online. Eine Einladung, das Leben und den Glauben ohne Maske zu betrachten.“
Una persona molt important a la meva vida va morir el 18 de desembre de 2025. Vaig trigar molt a posar-me a escriure aquest obituari, però de vegades cal una mica de temps per trobar les paraules adequades. Els meus pensaments, però, sovint estaven amb en Joan i especialment amb l'Esteve, per a qui aquesta pèrdua és la més gran.
Ens vam conèixer durant el meu any d'Erasmus el 1989 al Gran Teatre del Liceu de Barcelona. Abans de l'incendi del Liceu, hi havia el que es coneixia com a «Entrada General», és a dir, seients sense número a la 4a i 5a planta. Per assegurar-se un seient amb una vista raonablement bona, calia ser al teatre diverses hores abans de l'actuació i fer cua o seure a l'escala. Molt de temps per xerrar i molt de temps perquè jo practiqués el meu estimat català.
Ja no estic gens segur de quina funció va ser en què ens vam conèixer. Podria haver estat *Eugeni Oneguin* o *Adrian Lecouvreur* amb la llegendària Mirella Freni.
En qualsevol cas, recordo especialment les representacions de *Boris Godunov* a principis de 1990, poc abans que jo tornés a Alemanya. Crec que tots dos vam intuir que s'estava forjant una amistat especial.
Potser és difícil d'imaginar avui dia, però en aquella època ens manteníem en contacte per correu postal, i en Joan havia mecanografiat les seves cartes —que, per descomptat, he guardat— a l'ordinador
Potser avui és difícil d'imaginar, però aleshores estàvem en contacte per correu postal, i en Joan havia escrit les seves cartes —que, naturalment, he guardat totes— a l'ordinador, perquè pensava que la seva cal·ligrafia era il·legible. Ell, al seu torn, s'havia de conformar amb la meva cal·ligrafia, que segurament era encara més il·legible.
"Has matat el vi!"
Finalment va arribar una invitació i el vaig visitar per Cap d'Any. Llavors també havia conegut l'Esteve, i no oblidaré mai la seva mare, que ja era molt gran. Vaig tenir la impressió que li agradava molt, i jo també li vaig agafar afecte. Encara recordo vívidament una situació que em va resultar bastant vergonyosa. A casa dels Miró era costum diluir una mica el vi amb aigua i, com que jo n'estava acostumat, vaig fer el mateix el dia de Cap d'Any. Llavors tothom em va mirar amb estupor i vaig preguntar al Joan què passava. Ell simplement em va dir: «Has matat el vi! Era un vi molt car!».
Uns anys més tard, vaig passar uns altres sis mesos a Barcelona treballant en la meva tesi de màster, i en Joan em va donar un cop de mà quan em costava trobar pis; vaig poder estar amb ell durant un mes aproximadament. Avui dia encara li estic infinitament agraït per això.
Una pasió per la música
Hi ha moltes més anècdotes que explicar, però m'agradaria dir unes paraules sobre la seva musicalitat. En Joan en sabia de veus més que gairebé ningú. Sempre podia confiar en el seu consell expert, i a més era molt honest. Ell mateix havia pujat a l'escenari de petit i havia cantat com a solista al Liceu. Si no m'equivoco, va ser a *Tosca*. Malauradament, va perdre la seva preciosa veu durant la pubertat, motiu pel qual la seva carrera com a cantant va acabar prematurament.
Després, en Joan va treballar durant molts anys com a comptable, però la seva gran passió va continuar sent la música.
Va compondre *Sardanes*, la dansa nacional catalana, així com algunes cançons meravelloses. Tinc totes les partitures i les considero un tresor, un regal preciós. En Joan mai no es va veure com un compositor professional, però les seves cançons tenen tanta ànima que no importa. Són obres magnífiques.
"Nodreix l'amor"- un homenatge final
Va ser un gran honor per a mi poder oferir la primera mundial d'una de les seves cançons més recents, 'Nodreix l'amor'. Això va tenir lloc en un taller a Münster, i vaig haver de superar una mica de resistència perquè es fes, ja que un dels responsables del seminari considerava que una cançó en català no era gaire adient per al concert de cloenda. Però vaig tirar endavant, i recordo el gran compliment d'una altra cantant: «Cantes amb tant de sentiment!».
També va ser un gran honor per a mi que Joan composés un Ave Maria per a soprano i baix per a mi. Malauradament, dues sopranos em van fallar, i per això l'obra encara està pendent de la seva estrena mundial. Això em va omplir de gran vergonya, però també em va mostrar que l'immens amor de Joan per la humanitat és quelcom força especial i, malauradament, no és quelcom que es trobi a tot arreu, especialment en un àmbit on l'egoisme i el narcisisme estan a l'ordre del dia.
Què en queda?
Durant els darrers anys, naturalment vam mantenir el contacte, però ja no ens vèiem. La raó era que feia molts anys que jo no havia anat a Catalunya, i en Joan no era de les persones que viatgessin gaire a l'estranger. Especialment a països on no parlés l'idioma. En els nostres últims salutams de Cap d'Any, vaig dir: «Segur que ens veurem l'any que ve!». Probablement ell era més escèptic sobre això, i la seva mort va impedir que passés.
Fins al final, en Joan havia estat pujant cims diverses vegades per setmana fent excursions de muntanya, la qual cosa va fer que la notícia, rebuda del nostre meravellós amic comú Lluís Sintes, que en Joan s'estava morint, fos encara més impactant. L'Esteve li va donar una abraçada en nom meu, i espero que l'hagi sentida.
El record d'una persona meravellosa i humil, i aquest record es manté viu a través de les seves composicions.
En Joan i jo mai no vam parlar de fe, i sens dubte no era un feligrès habitual. Tot i així, en la seva composició 'Ave Maria' hi sento una espiritualitat profunda, i per això estic fermament convençut que, en el fons, era una persona profundament devota.
El commemoraré amb una inscripció commemorativa en un ofici a la Liebfrauenkirche de Frankfurt i espero que això s'ajusti als seus desitjos.
Descansa en pau, estimat amic! Ets meravellós i únic.
Amb gratitud, el teu amic Thomas